Kad elektromobilis ilgi stāv

Litija jonu akumulators noveco divos cits no cita neatkarīgos veidos. Pirmais ir saistīts ar lietošanu: katrs cikls nedaudz izmaina elektrodus. Otrs norit neatkarīgi no tā un tiek saukts par kalendāro novecošanu — tā notiek, kamēr automašīna stāv, un tā notiek vienmēr.

Kalendārā novecošana galvenokārt ir atkarīga no diviem lielumiem: šūnu sprieguma, tātad uzlādes līmeņa, un temperatūras. Augsts uzlādes līmenis nozīmē augstu spriegumu uz elektrodu virsmas un līdz ar to spēcīgākas blakusreakcijas elektrolītā. Augsta temperatūra šīs reakcijas vēl paātrina, jo ķīmiskie procesi ar temperatūru norit ātrāk.

No tā izriet sliktākais un labākais veids, kā novietot elektromobili. Sliktākais: pilnībā uzlādēts saulē stāvvietā vasarā. Labākais: vidējs uzlādes līmenis vēsā garāžā. Starp šiem diviem gadījumiem vairāku mēnešu laikā atlikušajā ietilpībā rodas izmērāma starpība — un tā, pārdodot automašīnu, nav anekdote, bet skaitlis akumulatora stāvokļa protokolā.

Gandrīz katrā elektromobilī ir divi akumulatori. Lielais dzen automašīnu; mazais baro vadības blokus, slēdzenes, apgaismojumu un — un tas ir izšķirošais punkts — kontaktorus, kas vispār pieslēdz augstsprieguma tīklu. Bez mazā akumulatora automašīna paliek nedzīva, pat ja lielais ir pilns. Tā ir biežākā atteice pēc ilgākas stāvēšanas, un tā pārsteidz katru reizi.

Normālā darbībā automašīna regulāri uzlādē mazo akumulatoru no lielā. Lai to darītu, tai jāpamostas, un tas, vai un cik bieži tā to dara, ir atkarīgs no modeļa. Daži modeļi to dara droši mēnešiem ilgi; citi pēc kāda laika pāriet dziļā miegā vai pārtrauc uzlādi, ja lielā akumulatora uzlādes līmenis noslīd zem noteiktas robežas. Kurš noteikums ir spēkā, rakstīts automašīnas lietošanas instrukcijā.

Praktiski tas nozīmē: mazais akumulators ir detaļa, kas izšķir stāvēšanas iznākumu, un reizē tā ir lētākā automašīnā. Lādētājs svina akumulatoriem, pieslēgts tam paredzētajos pieslēguma punktos, ir vienkāršākā apdrošināšana pret atgriešanos pie automašīnas, kuru nevar pat atslēgt.

Mūsdienu automašīna nekad neguļ pilnībā. Tā klausās atslēgu, uztur mobilo sakaru savienojumu lietotnei, pārbauda signalizāciju un laiku pa laikam pati pamostas, lai izmērītu stāvokļus. Katra no šīm funkcijām patērē maz; kopā un vairāku nedēļu garumā tās patērē daudz.

Klāt nāk šūnu pašizlāde, un litija jonu šūnām tā ir maza — ievērojami mazāka par to, ko patērē automašīnas elektronika. Kas pēc trim nedēļām atrod manāmi zemāku uzlādes līmeni, tam nav akumulatora problēmas, bet ir automašīna, kas visu laiku bija pietiekami nomodā, lai paliktu sasniedzama.

Lielākajai daļai automašīnu tāpēc ir transporta vai dziļā miega režīms, kas tieši šīs funkcijas izslēdz. Tas paredzēts uzturēšanai servisā un pārvadāšanai ar kuģi, un to var izmantot arī paša prombūtnes laikā. Cena par to ir tā, ka lietotne automašīnai vairs netiek klāt — un tieši tas ir mērķis.

Ne pilns, ne tukšs. Pilns nozīmē augstu šūnu spriegumu un tātad paātrinātu kalendāro novecošanu. Tukšs nozīmē, ka automašīna nedēļām turpina patērēt enerģiju un kādā brīdī nonāk diapazonā, kurā vairs neapgādā mazo akumulatoru — vai sliktākajā gadījumā dziļi izlādē šūnas. Vidējs uzlādes līmenis notur tālāk abus riskus un vienlaikus dod rezervi patēriņam stāvot.

Ja ražotājs norāda diapazonu ilgākai stāvēšanai, spēkā ir viņa diapazons, nevis vispārējais noteikums. Tas rakstīts lietošanas instrukcijā, un tas ir viens no retajiem punktiem, kur instrukcija tiešām ir specifiska konkrētajai automašīnai — dažādas šūnu ķīmijas uzvedas atšķirīgi, un tas, kas der vienai, citai nav optimāls.

Atstāt pie kabeļa ir drošākais risinājums, ja izpildīti divi nosacījumi: ir iestatāma uzlādes robeža, un iekārtu drīkst darbināt bez uzraudzības. Kārtīga uzlādes iekārta to drīkst; avārijas uzlādes kabelis pie mājsaimniecības kontaktligzdas nedēļām ilgi tam nav paredzēts. Pie kabeļa automašīna turklāt var turpināt temperatūras regulēšanu, neiztukšojot akumulatoru.

Novecošanas ziņā aukstums ir akumulatora draugs: blakusreakcijas elektrolītā norit lēnāk, un automašīna, kas ziemu pavada aukstā garāžā, kalendāri noveco mazāk nekā tāda, kas stāv siltā klimatā. Darbībai aukstums ir ienaidnieks — taču tikai līdz brīdim, kad akumulators atkal nonāk darba diapazonā.

No tā izriet, kas jāņem vērā pēc aukstas stāvēšanas: pirmos kilometrus braukt ar nelielu jaudu, negaidīt spēcīgu rekuperāciju un nebraukt uzreiz uz ātrās uzlādes staciju. Akumulatora pārvaldības sistēma sevi aizsargā un ierobežo; tas nav defekts, bet tieši tā aizsargfunkcija, kas novērš uzlādi pie ļoti zemas temperatūras.

Karstums ir nopietnāks gadījums, jo tas iedarbojas pastāvīgi. Automašīna, kas vairākas vasaras stāv pilnībā uzlādēta ārā, to parāda atlikušajā ietilpībā. Kur ēnas nav, jau zemāks uzlādes līmenis palīdz ievērojami — abi faktori iedarbojas kopā, un ietekmēt var tikai vienu no tiem.

Akumulators nav vienīgā detaļa, kas ilgu stāvēšanu izjūt. Riepās krīt spiediens, un saskares laukumā veidojas stāvēšanas plakanumi, kurus smagai automašīnai izbraukt ir lēnāk nekā vieglai. Bremžu diski rūsē, un elektromobilim tie to sāk no augstāka sākumlīmeņa, jo berzes bremzes tāpat tiek lietotas maz.

Klāt nāk sīkumi, kas visur ir vienādi: mitrums salonā, salipušas blīves, putekšņu filtrs, kas mitrā automašīnā smird, un elektriskā stāvbremze, kas, mēnešiem ilgi pievilkta mitrā vidē, var iesprūst. Pēdējā ir punkts, kurā stāvēšana pāriet servisa rēķinā.

Pirmais brauciens pēc tam tāpēc ir atsevišķs uzdevums. Pārbaudiet riepu spiedienu, pirms braucat. Brīvā posmā reizi spēcīgi nobremzējiet, lai notīrītu rūsu no diskiem. Un kādu laiku ignorējiet darbības rādiusa rādījumu — tas rēķina pēc pēdējo kilometru patēriņa, bet tādu nedēļām nav bijis.

Piepūle ir neliela, un secība — vienkārša. Te rakstītais attiecas gan uz trim nedēļām, gan uz sešiem mēnešiem — tikai jautājums, vai kāds var laiku pa laikam pārbaudīt, ar ilgumu kļūst svarīgāks.

Zems nobraukums attiecībā pret vecumu iekšdedzes dzinēja automašīnai ir laba zīme, bet elektromobilim — atklāts jautājums. Kalendārā novecošana norit neatkarīgi no nobraukuma, un automašīna, kas trīs gadus stāvēja pilnībā uzlādēta saulē, iespējams, ir zaudējusi vairāk ietilpības nekā tāda, kas tikpat ilgi ir braukusi.

Jautājums pārdevējam tāpēc nav tikai, cik daudz braukts, bet kā un kur automašīna stāvējusi. Garāža vai iela, kāds klimats, pie kabeļa vai ne, ar kādu uzlādes robežu. Atbildi nevar pierādīt, bet to var salīdzināt ar akumulatora stāvokļa protokolu — un, ja abi sakrīt, tā ir laba zīme visai sniegtajai informācijai.

Īpašs gadījums ir ievesta automašīna. Starp iepriekšējo īpašnieku un jauno turētāju var būt mēneši, ko automašīna pavadījusi savākšanas laukumā, ostā vai uz kuģa — klimatā, ko neviens neizvēlējās, un ar uzlādes līmeni, ko neviens nekontrolēja. Tas nav izslēgšanas iemesls, bet tas ir iemesls redzēt akumulatora stāvokļa protokolu pirms pirkuma, nevis pēc tā.