Garā brauciena plānošana cauri vairākām valstīm

Darbības rādiuss ir apgalvojums par automašīnu. Uzlādes līmenis, ar kādu ierodas nākamajā uzlādes punktā, ir apgalvojums par posmu — un tikai to var plānot. Kas katru posmu sakārto tā, lai ierastos ar iepriekš noteiktu atlikumu, katrā brauciena punktā ir vienlīdz drošs neatkarīgi no laika apstākļiem, ātruma un satiksmes.

Šis atlikums nav skaitlis, ko te var uzrakstīt, bet noteikums: tam jāpietiek, lai sasniegtu nākamo rezerves punktu, ja plānotais atkrīt. No tā skaitlis izriet pats, un Zviedrijā tas ir cits nekā Rūras reģionā, jo attālums starp rezerves punktiem ir cits.

Otrs lielums ir uzlādes līmenis, izbraucot no pieturas. No uzlādes līknes izriet, ka augšējie procenti ieplūst vislēnāk; no rezerves noteikuma izriet, cik vajag. Posms ir attālums starp abiem — un tas ir īsāks, nekā liek domāt darbības rādiusa norāde, jo netiek izmantota ne akumulatora augšējā, ne apakšējā daļa.

Uzlādes infrastruktūra seko satiksmei, bet satiksme seko dažām asīm. Gar lielajām Eiropas maģistrālēm uzlādes parki atrodas tuvu cits citam; divdesmit kilometrus sāņus kļūst reti, un ielejā vai uz pussalas nākamā alternatīva var būt ļoti tālu. Jautājums tāpēc nekad nav, cik labi attīstīta ir valsts, bet cik labs ir koridors, pa kuru braucat.

Apkārtceļš uz uzlādes punktu vienmēr maksā divreiz: turp un atpakaļ, plus laiks abiem. Desmit kilometru novirze ir divdesmit kilometru enerģijas un ceturtdaļstunda, kas pieturā būtu jāatgūst. Tāpēc vietas tieši pie maršruta gandrīz vienmēr ir labāka izvēle, pat ja kāda cita kartē izskatās jaudīgāka.

Un koridors nebeidzas pie robežas, bet tur, kur beidzas maģistrāle. Brauciens, kas no automaģistrāles pāriet uz lauku ceļu, vienlaikus maina uzlādes profilu — un parasti pie pārejas uz citu reģionu, nevis pie pārejas uz citu valsti.

Viens uzlādes punkts nav plāns, bet cerība. Tas var būt aizņemts, bojāts vai būvdarbu apņemts, un neviena no šīm trim iespējām iepriekš neziņo. Vieta ar vairākiem punktiem tāpēc ir apkārtceļa vērta, kādu spēcīgāks atsevišķs punkts nav vērts.

Noslodzei ir likumsakarības, un tās ir paredzamas: brīvdienu sākums, svētdienas vakars, svētku nedēļas nogales beigas, slikts laiks, kas visus vienlaikus izdzen uz ceļa. Kas brauc šādā logā, plāno lielāku rezervi un agrākas pieturas — nevis tāpēc, ka automašīna spētu mazāk, bet tāpēc, ka rinda kļūst par posma daļu.

Praktiskā rīcība ir neuzkrītoša: katram posmam plānā ir viens punkts un galvā — otrs, un otrs atrodas tuvāk nekā pirmais. Ja pirmais atkrīt, braucat uz otro un tomēr vēl ir tā rezerve, ar kādu būtu sasnieguši pirmo.

Maršrutā, kur drīkst braukt ļoti ātri, vadītājs saskaras ar īstu izvēli. Lielāks ātrums saīsina braukšanas laiku un pagarina uzlādes laiku, jo patēriņš aug ar ātruma trešo pakāpi. Vai kopumā laiks tiek ietaupīts, ir atkarīgs no tā, cik ātri automašīna papildu enerģiju uzņem atpakaļ.

Izvēle izkrīt citādi automašīnai ar plakanu, augstu uzlādes līkni nekā tādai, kuras jauda krītas agri. Pirmajai ātra braukšana maksā maz, jo enerģija ātri atgriežas; otrajai par katru papildu kilovatstundu maksā neproporcionāli daudz stāvēšanas laika. Tas ir patiesais iemesls, kāpēc divas automašīnas ar vienādu darbības rādiusu vienā maršrutā aizņem atšķirīgu laiku.

Valstīs, kur maksimālais ātrums ir ierobežots visā garumā, šī jautājuma vispār nav — tur ātrums ir dots un plānošana vienkāršāka. Kāds ierobežojums ir spēkā un kur tas atšķiras, publicē valsts satiksmes iestāde; tas mainās, un tā ir vienīgā šī aprēķina daļa, kas jāmeklē, nevis jāaprēķina.

Alpos automašīnu vairākās vietās iebrauc vilcienā un pārvadā cauri kalnam; pāri ūdenim to pašu uzdevumu veic prāmis. Abos gadījumos uz kādu laiku atdodat kontroli pār automašīnu, un abos gadījumos spēkā ir operatora noteikumi, nevis ceļa noteikumi.

Automašīnām ar augstsprieguma akumulatoru operatoriem dažkārt ir savas prasības: par novietošanas vietu uz kuģa, par uzlādes stāvokli, par to, vai cilvēki drīkst palikt automašīnā, un par to, kā ziņo par starpgadījumu. Uzlāde pārbraukuma laikā nenotiek nekur. Šīs prasības atšķiras pie dažādiem operatoriem, tās mainās, un tās ir pārvadājuma noteikumos — izlasāmas rezervējot, nevis uz rampas.

Plānošanai tas nozīmē trīs lietas. Iekraušana ir laiks, kurā ne brauc, ne lādē — tā pagarina posmu, to nesaīsinot. Rinda pirms tās bieži stāv ārā un ziemā maksā sildīšanu. Un uzlādes punktam otrā pusē jābūt plānā, jo tuneļa vai ostas ierašanās puse reti ir vieta, kur gribētos improvizēt.

Tehniski gandrīz nekas: spraudnis ir tas pats, spriegums ir tas pats, automašīnas ir tās pašas. Mainās līguma situācija — kurus tīklus jūsu pakalpojumu sniedzējs sedz — un punktu blīvums. Abus var noskaidrot pirms izbraukšanas, bet pēc tam tikai paciest.

Praktiski mainās trīs sīkumi, kas kopā ir lielāki, nekā izklausās. Valoda displejā, jo ne katra ierīce pārslēdzas. Operatora tālruņa numurs, kas ārzemēs zināmos apstākļos nav bez maksas sasniedzams. Un pēdējā stacija pirms robežas, kas regulāri ir pilnāka nekā pirmā aiz tās, jo daudzi labāk lādē pazīstamā tīklā.

No tā izriet neuzkrītošs ieteikums: uzlādējiet tik, lai pietiktu posmam pāri robežai, nevis tikai līdz robežai. Pirmā vieta jaunajā valstī gandrīz vienmēr ir mierīgāka, un darbība tur ir pārbaude, vai sagatavošanās ir bijusi derīga — ar pilnu atlikumu, nevis ar tukšu.

Plāns, kas pavasarī tapis tukšā braucienā uz darbu, atvaļinājuma braucienam neder. Četri cilvēki, bagāža un jumta kaste maina masu un frontālo laukumu, un frontālais laukums pie ceļojuma ātruma iedarbojas stiprāk nekā svars. Kas ievieto to pašu patēriņu kā parasti, plāno posmus par garu — un to pamana otrajā.

Pareizā pieeja ir pirmo posmu apzināti plānot īsu un nolasīt faktisko patēriņu, pirms plāno atlikušo dienas daļu. Viena stunda braukšanas ar pilnu kravu pasaka par braucienu vairāk nekā jebkurš aprēķins iepriekš — un tā neko nemaksā, jo tā tāpat tiek nobraukta.

Ar piekabi tā vairs nav korekcija, bet cits brauciens: cits posma garums, cita vietu izvēle, citas pieturas. Tam ir sava noteikumu kopa, kas šeit neiekļaujas.

Labs ceļojuma plāns sastāv nevis no pulksteņa laikiem, bet no lēmumu punktiem. Katrā pieturā no jauna izlemj, cik tālu aiziet nākamais posms — ar pēdējās stundas patēriņu, nevis pavasara patēriņu, ar šodienas laiku, nevis vakardienas.

Tā ir patiesā atšķirība no braukšanas ar iekšdedzes dzinēja automašīnu, un tā ir mazāka, nekā šķiet no malas. Nav īsāks darbības rādiuss, bet tūlītējāka atgriezeniskā saite — lēmuma sekas redz vēl tajā pašā posmā.