Vieglais, pilnais vai uzlādējamais hibrīds — atšķirība

Katram hibrīdam ir iekšdedzes dzinējs, elektriskā mašīna un enerģijas uzkrājējs. Un katrs izmanto vienu un to pašu pamatideju: bremzēšanas enerģija, kas citādi siltuma veidā izzustu bremžu diskos, caur elektrisko mašīnu tiek novadīta atpakaļ uzkrājējā un vēlāk atkal izmantota braukšanai. Tas ir vienīgais punkts, kurā hibrīdi patiešām iegūst enerģiju, — viss pārējais ir tikai tās pārdale.

Otra kopīgā priekšrocība ir darba režīms. Iekšdedzes dzinējs efektīvi strādā tikai šaurā apgriezienu un slodzes diapazonā; pilsētas satiksmē tas tur ir reti. Elektriskā mašīna var piespiest dzinēju strādāt šajā diapazonā, pārņemot slodzes maksimumus vai novadot pārpalikumu. Tāpēc hibrīdi visvairāk ietaupa pilsētā un vismazāk uz automaģistrāles.

Atšķiras tas, cik liela ir elektriskā mašīna, cik daudz enerģijas ietilpst uzkrājējā un vai to var uzlādēt no ārpuses. Tieši no tā ir atkarīgs viss pārējais.

Vieglais hibrīds ģeneratoru un starteri aizstāj ar vienu elektrisko mašīnu, parasti atsevišķā 48 voltu elektrotīklā ar nelielu akumulatoru. Tā atrodas pie siksnas piedziņas vai starp dzinēju un pārnesumkārbu. Izšķirošais ir tas, ko tā nespēj: vieglais hibrīds nebrauc ar elektrību. Tam šim nolūkam nav ne jaudas, ne uzkrātās enerģijas.

Tas, ko tas spēj, ir trīs lietas. Tas rekuperē enerģiju, bremzējot un palēninot gaitu, īsā grūdienā palīdz dzinējam, uzsākot kustību un paātrinoties, un ļauj slīdēt: braucot vienmērīgi bez slodzes pieprasījuma, dzinējs tiek izslēgts, kamēr borta tīkla barošana turpinās. Pēc tam iedarbināšana ir tik ātra un klusa, ka vadītājs to gandrīz nepamana.

Ietaupījums ir reāls, bet neliels — dažu procentu robežās no patēriņa, visvairāk pilsētā un uz ārpilsētas ceļiem. Toties papildu sarežģītība ir maza, svars gandrīz nepieaug, un nav uzkrājēja, kas varētu dārgi novecot. Kā lietota automašīna vieglais hibrīds tehniski ir gandrīz tikpat vienkāršs kā parasts auto ar iekšdedzes dzinēju.

Pilnajam hibrīdam ir ievērojami lielāka elektriskā mašīna — bieži divas — un uzkrājējs ar ietilpību aptuveni no vienas līdz divām kilovatstundām. Ar to tas var nobraukt īsus posmus tikai ar elektrību: uzsākt kustību, vilkties sastrēgumā, ripot cauri 30 km/h zonai. Uzlāde notiek tikai no bremzēšanas enerģijas un no iekšdedzes dzinēja; uzlādes pieslēgvietas nav.

Izplatītākā konstrukcija ar planetāro pārvadu atdala apgriezienus un griezes momentu no riteņiem, lai iekšdedzes dzinējs neatkarīgi no braukšanas ātruma varētu strādāt savā izdevīgākajā diapazonā. Tas vienlaikus izskaidro raksturīgo skaņu paātrinoties: dzinēja apgriezieni seko jaudas pieprasījumam, nevis ātrumam.

Ieguvums pilsētas satiksmē ir ievērojams, jo tur nepārtraukti bremzē un uzsāk kustību. Uz automaģistrāles tas sarūk gandrīz līdz nullei: braucot vienmērīgi, nebremzē, tātad nav ko rekuperēt, un papildu svars jāvelk līdzi. Kas pārsvarā brauc pa automaģistrāli, ar pilno hibrīdu pērk galvenokārt komfortu un klusu gaitu, nevis zemāku patēriņu.

Uzlādējamajam hibrīdam (plug-in) ir tāda pati uzbūve kā pilnajam hibrīdam, taču uzkrājējs ir desmit vai vairāk reižu lielāks, un ir pieslēgvieta, caur kuru to uzlādē no ārpuses. Ar to tas nobrauc ievērojamu attālumu tikai ar elektrību — pietiekami lielākajai daļai ikdienas braucienu — un visam pārējam tam ir pilnvērtīgs iekšdedzes dzinējs.

Uz papīra tas ir labākais no abām pasaulēm. Praksē viss ir atkarīgs no viena nosacījuma: tas ir jāuzlādē. Uzlādējamais hibrīds, kas nekad netiek pieslēgts pie kabeļa, ir iekšdedzes dzinēja automašīna, kas vadā līdzi vairākus simtus kilogramu akumulatora un elektromotora, — un attiecīgi patērē vairāk nekā tas pats modelis bez hibrīdpiedziņas. Tas nav retums; tas ir visbiežākais scenārijs automašīnām, kas bijušas uzņēmuma auto.

No tā izriet vienīgais saprātīgais pirkuma noteikums šai konstrukcijai: uzlādējamais hibrīds atmaksājas, ja jūs uzlādējat mājās vai darbā un jūsu ikdienas braucieni pārsvarā iekļaujas elektriskajā darbības rādiusā. Ja kāds no šiem diviem nosacījumiem neizpildās, pilnais hibrīds ir godīgāka izvēle, bet elektroauto — konsekventāka.

Konstrukcija pati par sevi neko nepasaka; tikai braukšanas profils no tās izveido aprēķinu. Četri profili aptver lielāko daļu gadījumu:

Svarīgi ir būt godīgam pret sevi. Domāts pēdējo divpadsmit mēnešu profils, nevis tas, kādu jūs iztēlojaties nākamajiem, — atvaļinājuma brauciens, kas notiek divreiz gadā, aprēķinu nemaina.

Katrs hibrīds nēsā divas piedziņas. Vieglajam hibrīdam tas gandrīz nav jūtams, pilnajam — jūtams, uzlādējamajam — ievērojami. Lielāka masa nozīmē vairāk enerģijas paātrinājumam, lielāku rites pretestību, lielāku riepu un bremžu nodilumu un daudzos gadījumos mazāku kravnesību. Universālim, kas pilnā slodzē dodas atvaļinājumā, kravnesība ir skaitlis, ko vērts pārbaudīt iepriekš.

Sarežģītība ir otrs aprēķins. Divas piedziņas nozīmē divus dzesēšanas lokus, jaudas elektroniku, augstsprieguma tīklu un vadību, kas abas koordinē. Toties nav startera un ģeneratora, un bremzes kalpo ilgāk, jo liela daļa palēninājuma notiek elektriski, — kas gan noved pie tā, ka diski drīzāk rūsē, nevis nodilst. Tāpēc izmēģinājuma braucienā vērts arī kārtīgi nobremzēt.

Vieglajam hibrīdam 48 voltu akumulators ir mazs un attiecībā pret automašīnas vērtību lēti nomaināms. Pilnajam hibrīdam uzkrājējs ir lielāks, bet joprojām ar samērīgām izmaksām, un darbības stratēģija to notur šaurā uzlādes logā, kas to saudzē. Uzlādējamajam hibrīdam uzkrājējs ir dārgākā atsevišķā automašīnas sastāvdaļa, un tā stāvokli ir vērts pārbaudīt tāpat kā elektroauto.

Divi jautājumi uzlādējamā hibrīda iepriekšējam īpašniekam pasaka vairāk nekā jebkura prospekta informācija: cik bieži tas tika uzlādēts un kur? Automašīnai, kas katru vakaru bija pieslēgta pie savas sienas uzlādes stacijas, ir cita patēriņa vēsture nekā tai, kuras uzlādes kabelis vēl oriģinālajā iepakojumā guļ bagāžniekā. Pats uzlādes kabelis ir noderīga norāde.

Un norāde, kas bieži pietrūkst: arī pilnajiem un uzlādējamajiem hibrīdiem parasti ir atsevišķa, ilgāka garantija augstsprieguma akumulatoram, kas atkarīga no laika un nobraukuma un, mainoties īpašniekam, parasti turpinās. Cik ilgi tā vēl būs spēkā, ir vērts iekļaut cenas sarunās.

Pirms izvēlaties konstrukciju, nedēļu pierakstiet savus braucienus: garumu, apkārtni, ātrumu. Pēc tam izvēle ir izdarīta desmit minūtēs, jo aprēķins gandrīz atrisinās pats: lielāka pilsētas braucienu daļa runā par labu pilnajam hibrīdam, kontaktligzda stāvvietā un īsi ikdienas braucieni — uzlādējamajam, liela automaģistrāles daļa — pret abiem.

Un, ja atbilde ir tāda, ka gandrīz visi braucieni ir īsi un ir uzlādes iespēja, tad šī aprēķina konsekventais turpinājums nav hibrīds, bet elektroauto. Hibrīds ir pareizā izvēle visiem, kuriem neizpildās tieši viens no abiem nosacījumiem.