Dzesēšanas šķidrums un pārkaršana: ko rāda mērītājs

Iekšdedzes dzinējs tikai daļu degvielas enerģijas pārvērš kustībā; liela daļa kļūst par siltumu, un tas ir jāaizvada. Dzesēšanas šķidrums to uzņem cilindru galvā un motora blokā, sūknis to dzen uz radiatoru automašīnas priekšpusē, un tur tas atdod siltumu gaisam. Termostats nosaka, vai šķidrums iet caur radiatoru vai paliek mazajā lokā, lai motors ātri sasiltu. Caur salona sildītāja radiatoru tas pats loks silda salonu.

Dzesēšanas šķidrums turklāt ir kas vairāk nekā ūdens. Koncentrāts, parasti uz glikola bāzes, pazemina sasalšanas temperatūru un paaugstina viršanas temperatūru. Piedevas aizsargā alumīniju, čugunu, varu un blīves pret koroziju un nogulsnēm un ieeļļo ūdens sūkņa blīvi. Siltā stāvoklī loks ir zem spiediena, kas vēl vairāk paaugstina viršanas temperatūru; tāpēc izplešanās tvertnes vāciņš ir vārsts, nevis vienkāršs aizbāznis.

Arī elektromobiļiem un hibrīdiem ir dzesēšanas loki — akumulatoram, jaudas elektronikai un motoram. Tos apkopj saskaņā ar ražotāja apkopes plānu. Šis raksts aplūko tikai iekšdedzes dzinēju.

Dzesēšanas šķidrumi atšķiras ne tik daudz pēc glikola, cik pēc pretkorozijas piedevām. Vecāki veidi izmanto neorganiskas vielas, piemēram, silikātus, jaunāki — organiskas skābes, un pastāv arī jauktie veidi. Katrs veids ir pielāgots noteiktu motoru materiāliem, un ražotāji tos apstiprina pēc saviem standartiem. Kurš tas ir, norādīts lietošanas rokasgrāmatā.

Krāsa šeit nepalīdz. Tā ir krāsviela, ko katrs ražotājs izvēlas pēc saviem ieskatiem; divi vienādas krāsas šķidrumi var būt ķīmiski atšķirīgi, divi dažādas krāsas — vienādi. Kas uzpilda pēc krāsas, tas min.

Jaukšana ir slikta divu iemeslu dēļ. Dažas piedevas nav savstarpēji saderīgas un izgulsnējas pārslās vai veido želeju, kas aizsprosto radiatora caurulītes un salona sildītāja radiatoru. Un pat ja nekas neizgulsnējas, aizsargvielas atšķaida cita citu, līdz nevienas vairs nav tādā daudzumā, kādam tā paredzēta. Ārkārtas gadījumā tīrs ūdens aizvedīs automašīnu līdz autoservisam; pēc tam izmēra salizturību un loku atkal uzpilda ar pareizo veidu pareizajā attiecībā.

Dzesēšanas šķidrums arī noveco, jo piedevas tiek patērētas. Daži ražotāji nosaka nomaiņu pēc laika vai nobraukuma, citi nenosaka; noteicošais ir automašīnas apkopes plāns.

Dzesēšanas loks ir slēgts. Līmenis izplešanās tvertnē svārstās atkarībā no temperatūras, bet nedēļu laikā tas nesamazinās. Ja tomēr samazinās, dzesēšanas šķidrums kaut kur aiziet, un jautājums ir tikai, vai uz āru vai uz iekšu.

Noplūde uz āru ir mazāk bīstamais gadījums, jo to var redzēt: pilieni zem automašīnas, baltas vai krāsainas garozas uz šļūtenēm, skavām, radiatora vai ūdens sūkņa, saldena smaka pēc brauciena. Nehermētisks salona sildītāja radiators izpaužas iekšpusē — mitrs paklājs kāju nodalījumā, logi, kas aizsvīst ar taukainu plēvi. Dzesēšanas šķidrums ir indīgs un saldenās garšas dēļ bīstams dzīvniekiem; peļķes savāciet.

Noplūde uz iekšu ir nopietnākais gadījums. Nehermētiska cilindru galvas blīve vai saplaisājusi galva ielaiž dzesēšanas šķidrumu sadegšanas kamerā vai eļļā, un daudziem dīzeļdzinējiem no iekšpuses nehermētisks var kļūt arī izplūdes gāzu recirkulācijas (EGR) dzesētājs. Pazīmes ir balti, saldeni smaržojoši dūmi no izpūtēja arī pie silta motora, burbuļi izplešanās tvertnē, kad motors darbojas, loks, kas ir zem spiediena, lai gan motors ir auksts, un sliktākajā gadījumā gaiši brūna, krēmīga emulsija eļļā. To var noteikt autoservisā; autoserviss ar vienkāršu testu var konstatēt izplūdes gāzes dzesēšanas šķidrumā.

Hermētiķi, ko ielej radiatorā, ir pagaidu risinājums nelielai ārējai noplūdei, nevis remonts. Tie var aizsprostot tos pašus smalkos kanālus, ko izgulsnējies dzesēšanas šķidrums.

Daudziem motoriem ūdens sūkni dzen zobsiksna, citiem — ķīļrievu siksna, vai arī tas ir elektrisks. Tas nolietojas gultņos un blīvē: sūknis, kas mitrinās pie drenāžas atveres vai rada troksni, vēsta par savām beigām. Ja to dzen zobsiksna, siksnas maiņas laikā to parasti nomaina reizē, jo darbs ir tas pats, un nehermētisks sūknis sabojā jauno siksnu.

Termostats var sabojāties divējādi. Ja tas paliek atvērts, motors sasilst tikai lēni vai nekad pilnībā: rādītājs paliek apakšā, apsilde ir remdena, patēriņš pieaug. Tas ir kaitinoši, bet nav akūti. Ja tas paliek aizvērts, dzesēšanas šķidrums nesasniedz radiatoru, un motors ātri pārkarst, bieži jau pirmajos kilometros. Dažiem motoriem termostats ir elektroniski vadāms un par sevi ziņo caur kļūdu atmiņu.

Ventilatoram ir klasisks bojājuma scenārijs. Uz automaģistrāles caur radiatoru plūst pietiekami daudz pretvēja, un viss šķiet kārtībā. Sastrēgumā vai pie luksofora šīs gaisa plūsmas nav, un jāieslēdzas elektriskajam ventilatoram. Ja tas neieslēdzas, temperatūra kāpj tieši tur, kur braucat lēni, un atkal krītas, tiklīdz kustība atsākas. Cēlonis ir ventilatora motors, relejs, drošinātājs vai vadība. Līdzīgi iedarbojas radiators, kura lameles no ārpuses aizsērējušas ar kukaiņiem un lapām.

Pēc jebkura darba ar dzesēšanas loku no tā jāizvada gaiss. Gaisa burbulis cilindru galvā vai apsildes lokā izraisa pārkaršanu vietā, kur sensors neko nemana, un apsildi, kas paliek auksta.

Daudzām automašīnām temperatūras rādītājs ir apzināti nomierināts: bultiņa plašā diapazonā stāv vidū, lai normālas svārstības nevienu neuztrauktu. Tas savukārt nozīmē, ka bultiņa, kas redzami paceļas pāri vidum, jau rāda būtisku novirzi. Daudzas automašīnas papildus parāda sarkanu brīdinājuma signāllampiņu vai tekstu displejā.

Ja rādītājs kāpj, bet vēl nav sarkanajā zonā, samaziniet slodzi. Izslēdziet kondicionieri, apsildi iestatiet uz augstāko pakāpi un ventilatoru uz pilnu jaudu: salona sildītāja radiators ir otrs, mazs radiators, un tā tas novada siltumu no motora, pat ja salonā kļūst nepatīkami. Bez pilnas gāzes, bez kāpumiem ar piekabi, un sastrēgumā labāk turiet distanci, nevis pastāvīgi kustieties un apstājieties.

Ja rādītājs sasniedz sarkano zonu vai iedegas sarkanā brīdinājuma signāllampiņa, apstājieties, tiklīdz tas ir droši, un izslēdziet motoru. Turpinot braukt, riskējat ar deformētu cilindru galvu un izdegušu blīvi — bojājumiem, kas lētu šļūtenes nomaiņu pārvērš motora remontā. Un pat ja pēc tam viss šķiet normāli, motoru, kas ir pārkarsis, vērts aizvest uz autoservisu: cēlonis nav pazudis tikai tāpēc, ka bultiņa atkal ir vidū. Līdz tam ievērojiet:

Apskatot automašīnu, dzesēšanas sistēma ir viena no jomām, kas daudz atklāj un kam vajag maz instrumentu. Priekšnoteikums ir auksts motors. Palūdziet pārdevēju pirms jūsu ierašanās ar automašīnu nebraukt — tas palīdz arī novērtēt auksto iedarbināšanu, un par motoru, kas jūsu ierašanās brīdī jau ir silts, vērts pajautāt.

Tad apskatiet izplešanās tvertni: līmenis ir starp atzīmēm, šķidrums ir dzidrs un vienmērīgā krāsā. Brūngani dubļi, eļļas plēve uz virsmas vai tumšas maliņas tvertnē norāda uz eļļu dzesēšanas šķidrumā. Mirdzošas daļiņas vai drupatas var būt no hermētiķa, un tad kādam ir bijusi noplūde, ko viņš negribēja remontēt.

Eļļas vāciņš rāda otru virzienu: gaiši brūns, krēmīgs nosēdums tā apakšpusē var nozīmēt dzesēšanas šķidrumu eļļā. Taču tas rodas arī no kondensāta automašīnai, kas brauc tikai īsus gabalus, tāpēc tā ir norāde, nevis pierādījums. Izmēģinājuma braucienā rādītājs sasniedz savu normālo zonu un tur paliek, apsilde kļūst pa īstam karsta, un pēc brauciena motortelpā nav jūtama saldena smaka. Balts tvaiks no izpūtēja aukstā rītā ir normāls; balti dūmi pie silta motora — nav.

Un dokumentos: dzesēšanas šķidruma nomaiņa, ja apkopes plāns to paredz, un motoriem ar zobsiksnu — ūdens sūkņa nomaiņa pēdējās siksnas maiņas reizē. Ja šaubas paliek, tests uz izplūdes gāzēm dzesēšanas šķidrumā ir neliels izdevums salīdzinājumā ar to, ko tas izslēdz.