PVN atgūšana, eksportējot automašīnu: secība

Vienlaikus jāizpildās trim nosacījumiem, un, ja kāda trūkst, jautājums ir slēgts. Pirmkārt, pirkuma cenā jābūt iekļautam PVN, ko pārdevējs atklāti norāda. Otrkārt, transportlīdzeklim faktiski jāatstāj iekšējais tirgus, turklāt pierādāmi. Treškārt, pārdevējam jābūt gatavam noformēt darījumu kā eksporta piegādi — viņam tas nav pienākums.

Trešais nosacījums pārsteidz lielāko daļu. Tirgotājs, kas nenodarbojas ar eksporta darījumiem, procedūru bieži nepazīst un nevēlas uzņemties atbildību par apliecinājumu — un šī atbildība gulstas uz viņu, jo, ja apliecinājums nepienāk, nodoklis viņam tik un tā jāmaksā. Kas runā ar šādu tirgotāju, tam to vērts noskaidrot pirms cenas pārrunām, nevis pēc tām.

Un viens precizējums, kas ietaupa daudz nepatikšanu: nauda nāk nevis no valsts un nevis no muitas, bet no pārdevēja. Viņš ir iekasējis nodokli, viņš to atmaksā, un viņš to dara, kad viņa rīcībā ir apliecinājums. Jautāt muitai, kur palikusi nauda, neko nedod.

Tirgotāja rēķins par lietotu transportlīdzekli var būt divu veidu. Vispārējā PVN režīmā nodoklis rēķinā norādīts atklāti, ar likmi un summu. Lietotu preču speciālajā režīmā (PVN tikai no peļņas daļas) tur norādīta tikai kopējā cena un atsauce uz attiecīgo normu; ar nodokli apliek tikai starpību starp iepirkuma un pārdošanas cenu, un šis nodoklis rēķinā netiek norādīts.

No šīs atšķirības izriet viss pārējais. Ja nekas nav norādīts, nav ko atmaksāt — nevis tāpēc, ka to aizliegtu kāda iestāde, bet tāpēc, ka summa, ko jūs prasītu atpakaļ, nav norādīta nevienā dokumentā. Speciālajā režīmā apliktas automašīnas lietotu auto tirdzniecībā ir bieži sastopamas, turklāt tieši tajos segmentos, kuros pērk privātpersonas.

Tāpēc jautājums burtiski ir šāds: „Vai rēķins tiks izrakstīts ar norādītu PVN vai lietotu preču speciālajā režīmā?“ Tam vieta jau pirmajā telefona sarunā, nevis noslēguma pārrunās, jo tas apgriež divu piedāvājumu salīdzinājumu otrādi. Speciālajā režīmā apliktai automašīnai iepirkumā jābūt lētākai par vispārējā režīmā apliktu, lai eksporta pircējam tā būtu līdzvērtīga.

Privātpersona neizraksta rēķinu ar PVN, jo tai nav jāmaksā PVN. Cenā, ko tā prasa, gan slēpjas kāda nodokļa atlikums, ko kādreiz kāds samaksājis, taču tas jau sen ir aizplūdis un vairs nav fiksēts nevienā dokumentā. Nav ko atmaksāt, un, kas sola ko citu, sola nepatiesību.

Tas nemaina faktu, ka galamērķa valstī ievedes nodoklis tik un tā jāmaksā. Tieši šis aprēķins padara privātu pirkumu ārzemēs sliktāku, nekā tas izskatās: jūs neko nesaņemat atpakaļ un galamērķa valstī tomēr maksājat. Pērkot no tirgotāja ar norādītu nodokli, abas puses viena otru vismaz daļēji kompensē.

Process visur ir līdzīgs, un nevienu soli nevar izpildīt vēlāk. Kas tikai pēc samaksas jautā, vai būtu iespējama eksporta piegāde, ir izkāpis no secības — tad atliek tikai pārdevēja pretimnākšana, un tā nav pamats aprēķinam.

Turklāt ieplānojiet izbraukšanas laiku. Apliecinājums rodas robežšķērsošanas vietā, kur strādā muitas darbinieki, un tās darba laikā; brauciens svētdienas vakarā pāri robežai, kur neviena nav, nerada nekādu dokumentu un līdz ar to nekādu atmaksu.

Pārdevējam vajadzīgs oficiāls dokuments par to, ka tieši šis transportlīdzeklis ir atstājis iekšējo tirgu. ES šis dokuments rodas no elektroniskās eksporta deklarācijas: eksporta muitas iestāde to pieņem, izvešanas muitas iestāde apstiprina izvešanu, un no tā rodas apstiprinājums, kas pievienojams tirgotāja grāmatvedības dokumentiem.

Nelieliem eksporta sūtījumiem, kuru vērtība ir zem muitas administrācijas noteiktās robežas, elektroniskās deklarācijas vietā paredzēta mutiska deklarācija ar apstiprinājumu uz papīra. Transportlīdzeklim tas piemērojams reti, jo transportlīdzekļu vērtība parasti ir lielāka. Jautājiet muitas iestādei, kurš ceļš attiecas uz jūsu gadījumu, nevis minējiet.

Biežākā pilnīgā neveiksme šajā vietā ir banāla: brauciens notiek caur robežšķērsošanas vietu bez personāla vai vakarā, neviens neko neapstiprina, un transportlīdzeklis ir prom, bet tas nav pierādāmi prom. Pēc tam atmaksu praktiski vairs nevar glābt. Viens zvans iepriekšējā dienā ar jautājumu, kad postenī ir darbinieki, ir viss, kas tam būtu vajadzīgs.

Ir divi ierasti modeļi. Pirmajā jūs maksājat summu ar PVN un saņemat nodokļa daļu atpakaļ, kad apliecinājums ir saņemts. Otrajā tirgotājs izraksta rēķinu bez PVN un ietur nodrošinājumu nodokļa apmērā, ko atmaksā pēc apliecinājuma saņemšanas. Ekonomiski abi modeļi ir vienādi; risks abos gadījumos ir jūsu, līdz dokuments ir saņemts.

Tāpēc līgumā vērts rakstiski ierakstīt četras lietas: precīzu summu, kas tiks atmaksāta vai atbrīvota; termiņu, kurā tas notiks pēc apliecinājuma saņemšanas; kontu, uz kuru tiks maksāts; un to, kurš iesniedz deklarāciju muitas iestādē. Mutisks solījums pie veikala letes pāri robežai nav neko vērts.

Ja privātpersona vienā dalībvalstī nopērk lietotu transportlīdzekli un ved to uz citu, PVN paliek tur, kur tas samaksāts. Atmaksas nav, un savā valstī papildu PVN arī nav jāmaksā. Tas ir vienkāršais noteikums, un tas ir iemesls, kāpēc ES iekšienē par nodokli runā reti.

Jauniem transportlīdzekļiem ir pretēji: tur nodoklis pienākas reģistrācijas valstij, pārdevējs izraksta rēķinu bez PVN, un jūs deklarējat iegādi savā nodokļu administrācijā. Vai transportlīdzeklis tiek uzskatīts par jaunu, ir atkarīgs no pirmās reģistrācijas un nobraukuma sliekšņiem, ko nosauc jūsu nodokļu administrācija.

Kas abos gadījumos paliek nemainīgs: nodevu, ko galamērķa valsts piesaista pirmajai reģistrācijai, tas neietekmē. Tā nav PVN, tai ir savi noteikumi, un tā jāmaksā neatkarīgi no tā, kas samaksāts pārdošanas valstī.

Atvēsinošais aprēķins: to, ko saņemat atpakaļ pārdošanas valstī, galamērķa valstī lielākoties atkal samaksājat kā ievedes nodokli. Tāpēc privātpersonai atgūšana reti ir ieguvums — drīzāk pārbīde: summa nonāk citā kasē, un pa vidu paiet nedēļas, kurās jūsu nauda ir iesaldēta.

Divi gadījumi ir citādi. Kas darbojas kā uzņēmējs un galamērķa valstī var atskaitīt ievedes nodokli kā priekšnodokli, tas tiešām ietaupa. Un kas ieved valstī, kurā apliekamā vērtība ir zemāka par cenu ar PVN, ietaupa starpību. Abi ir jautājumi nodokļu konsultantam, nevis ceļvedim.

Tāpēc praktiskais padoms ir vienkāršs: runājiet par cenu, nevis par nodokli. Panākta atlaide ir droša, tūlītēja un neprasa nekādu apliecinājumu robežšķērsošanas vietā. Atmaksa ir blakusjautājums, kam pievērš daudz uzmanības, jo daļa izklausās liela, — un kas dod maz, jo galamērķa valsts to uzreiz iekasē atpakaļ.