Izmēģinājuma brauciens: ko un kādā secībā pārbaudīt

Divus jautājumus vajadzētu uzdot pa tālruni, nevis stāvvietā. Pirmkārt: vai automašīna ir reģistrēta un apdrošināta, un vai apdrošināšana sedz braucienu, ja pie stūres esat jūs? Pie privāta pārdevēja parasti ir apdrošināts katrs vadītājs, kas vada automašīnu ar turētāja atļauju, taču nosacījumi atšķiras, un turētājam vajadzētu zināt savējos. Otrkārt: kurš atbild par bojājumiem, kas rodas brauciena laikā, un cik liels ir pašrisks?

Pie tirgotāja tas ir noregulēts: viņš palūdz uzrādīt vadītāja apliecību, un viņam ir apdrošināšanas segums izmēģinājuma braucieniem. Pie privāta pārdevēja tas nav noregulēts, un tieši tāpēc šis jautājums jānoskaidro iepriekš — nevis formalitātes dēļ, bet tāpēc, ka pēc bojājuma neatbildēts jautājums ir strīds, kurā zaudē abas puses.

Un trešais priekšnoteikums: dzinējam jābūt aukstam. Vienojieties par laiku tā, lai automašīna jau vairākas stundas stāvētu, un pasakiet to skaidri. Pārdevējs, kurš „jau mazliet pabraucis, lai iesildītu“, ir atņēmis jums pusi brauciena — tad pārceliet tikšanos, nevis brauciet.

Noderīgs izmēģinājuma brauciens ilgst divdesmit līdz trīsdesmit minūtes un ietver piecus ceļa veidus, jo katrs no tiem ļauj sadzirdēt ko citu. Kas maršrutu atstāj pārdevēja ziņā, brauc pa apli, ko pārdevējs pazīst, un pieredze rāda, ka tajā slikta ceļa nav. Iepriekš apskatiet apkārtni kartē un nosauciet maršrutu paši, nevis ļaujiet, lai to nosauc jums.

Radio paliek izslēgts, logs nedaudz pavērts, ventilators zemākajā pakāpē. Kas brauciena laikā runā, neko nedzird; tāpēc noder pavadonis, kas uzdod jautājumus, kamēr jūs braucat. Un pēdējās minūtes ar siltu dzinēju vēlreiz brauciet lēni, jo dažas skaņas parādās tikai siltā stāvoklī, bet citas — tikai aukstā.

Soļa ātrumā izbrauciet šauru astotnieku abos virzienos ar pilnībā pagrieztu stūri un atvērtiem logiem. Regulāri klikšķi riteņu ritmā nāk no piedziņas vārpstu šarnīriem; vaidoša skaņa, griežot stūri uz vietas, norāda uz stūres iekārtu vai tās pastiprinātāju. Uz ceļa ne vienu, ne otru vairs nedzirdēsiet.

Pēc tam bremzes uz vietas: stingri nospiediet pedāli — vai tas paliek savā vietā? Pedālis, kas pie nemainīga spiediena lēnām iegrimst, ir konstatējums, nevis sajūta. Uz slīpuma pavelciet rokas bremzi vai ieslēdziet elektrisko stāvbremzi un pārbaudiet, vai tā notur. Ieslēdziet atpakaļgaitu un pabrauciet gabaliņu — skaņām, braucot atpakaļgaitā, ir savi cēloņi.

Fāzes beigās izmēģiniet visu, kam vajadzīga elektrība, turklāt katru ierīci atsevišķi: visus logu pacēlājus, spoguļus, sēdekļu regulēšanu, sēdekļu apsildi, aizmugurējā stikla apsildi, stikla tīrītājus visās pakāpēs, avārijas gaismas signālu, tālās gaismas, aizmugurējo miglas lukturi, salona apgaismojumu, visas durvju slēdzenes ar tālvadības pulti un ar atslēgu. Šīs piecas minūtes atklāj vairāk sīku defektu nekā viss pārējais brauciens.

Pilsētas satiksmē runa ir par jaudas pārnesi un par visu, kas aukstā stāvoklī darbojas citādi nekā siltā. Manuālajai pārnesumkārbai: kurā vietā sajūgs satver, un vai augstākā pārnesumā, stipri spiežot gāzi, apgriezieni pieaug, bet ātrums tiem neseko? Tā ir klasiskā slīdoša sajūga pārbaude, un tā aizņem divas sekundes.

Automātiskajai pārnesumkārbai svarīga ir uzvedība pirmajās minūtēs. Rāviens, ieslēdzot braukšanas režīmu, jūtams trieciens, pārslēdzot uz augstāku pārnesumu, sekundes aizkave, uzsākot kustību, un pārslēgšanās, kas aukstā stāvoklī ir asa, bet siltā — maiga, — tie visi ir konstatējumi, nevis modeļu sērijas īpatnības. Divsajūgu pārnesumkārbām neliela raustīšanās, lēni virzoties sastrēgumā, ir to darbības principa daļa; trieciens slodzes maiņas brīdī — nav.

Klāt nāk bremzes nelielā ātrumā: ja pedālis pulsē, diski ir deformēti. Ja bremzējot automašīnu velk uz sāniem, vienā pusē bremze nestrādā. Un taisnā posmā ieslēdziet kondicionieri aukstākajā pakāpē, pagaidiet divas minūtes un sajūtiet gaisu ar roku — pēc tam pretējo: apsildi uz pilnu jaudu. Abos gadījumos tam jānotiek ātri un skaidri jūtami.

Ceļš ar lāpījumiem, bruģi vai šķērsrievām ir brauciena svarīgākais posms, jo tur balstiekārtai jāstrādā. Brauciet pa to lēni ar atvērtu logu un ieklausieties skaņas raksturā, nevis skaļumā. Metālisks klaudziens uz īsiem viļņiem bieži nāk no stabilizatora stienīšiem un ir neliels remonts; dobjš trieciens, pārbraucot vienu atsevišķu malu, norāda uz bukšēm vai amortizatoriem.

Čīkstoņa, kas parādās un pazūd, virsbūvei sagriežoties, ir pavisam cits kalibrs. Tā var nākt no apdares paneļa — tad tā mainās, ja kāds uz to uzspiež, — vai no nesošās konstrukcijas, un tad automašīnu vajadzētu pacelt uz pacēlāja, pirms tiek apspriests kas cits.

Tajā pašā posmā, ja ceļš to droši ļauj, pārbaudiet, vai automašīna ar atlaistu stūri turpina braukt taisni. Vilkšana uz sāniem var būt saistīta ar riteņu konverģenci, atšķirīgām riepām vai bremžu suportu — jebkurā gadījumā tas ir punkts jūsu sarakstā, nevis ceļa īpašība.

Uz brīva starppilsētu ceļa dodiet dzinējam darbu: no zemiem apgriezieniem augstā pārnesumā enerģiski paātrinieties, un tā divas līdz trīs reizes. Tajā laikā ieklausieties, vai zem slodzes nav dzirdama metāliska šķindoņa, sajūtiet, vai vilkmē nav robu, un skatieties atpakaļskata spogulī, vai nenāk dūmi. Zili nozīmē eļļu, melni — pārāk bagātu maisījumu, balti var būt dzesēšanas šķidrums — un īss dūmu plīvurs aukstās iedarbināšanas brīdī dažiem dzinējiem ir normāls.

Turbodzinējam raksturīga spiediena pieaugšana, nevis svilpoņa, kas ar slodzi kļūst skaļāka. Dīzeļdzinējam ar daļiņu filtru brauciena laikā var sākties reģenerācija; to var atpazīt pēc paaugstinātiem tukšgaitas apgriezieniem, ventilatora, kas turpina darboties pēc dzinēja izslēgšanas, un smakas. Tas nav defekts — taču, ja pārdevējs par to neko nezina un ar automašīnu braukts tikai īsus gabalus, filtram vieta jūsu sarakstā.

Pārnesumkārba zem slodzes: vienreiz nospiediet gāzes pedāli līdz galam un nogaidiet pārslēgšanos uz zemāku pārnesumu. Automātiskā pārnesumkārba drīkst pārslēgties ātri un noteikti, bet ne „meklēt“ pārnesumu. Manuālajai pārnesumkārbai vienreiz izbrauciet visus pārnesumus zem vilces, arī pirmo un atpakaļgaitu — pārnesumkārba, kas otrajā pārnesumā zem slodzes kauc, bremzējot ar dzinēju nekauc.

Uz automaģistrāles vai ātrgaitas ceļa runa ir par vibrācijām un skaņām, kuru zem šāda ātruma nav. Katru vibrāciju klasificējiet pēc divām pazīmēm: pie kāda ātruma tā parādās un kur jūs to jūtat? Stūres trīcēšana noteiktā ātruma diapazonā parasti nāk no priekšējā riteņa nelīdzsvarotības, vibrācija sēdeklī — no aizmugures. Ja lielākā ātrumā vibrācija atkal pazūd, tas ir raksturīgi nelīdzsvarotībai un neraksturīgi riteņa gultnim.

Riteņa gultnis par sevi liek manīt ar vienmērīgu dūkoņu, kas līdz ar ātrumu kļūst skaļāka un mainās, nedaudz pagriežot stūri pa kreisi vai pa labi, — lēzens līkums pārnes slodzi uz vienu pusi, un tieši tad dūkoņa kļūst skaļāka vai klusāka. Vēja troksnis, kas nāk no vienas konkrētas vietas, norāda uz durvju blīvi vai stiklu, kas pēc remonta nesēž pareizi.

Noslēgumā uz brīva un sausa ceļa posma, kad aiz jums neviena nav, veiciet enerģisku bremzēšanu no liela ātruma un pēc tam vēl vienu. Automašīnai jāturas taisni, pedālis nedrīkst pulsēt, un otrajā reizē pedāļa pretestības punkts nedrīkst būt jūtami zemāk. Ja tas slīd uz leju, tas ir iemesls pārtraukt braucienu un nodot bremzes pārbaudei.

Visvairāk atklāj daļa, kas seko pēc brauciena. Novietojiet automašīnu, atstājiet dzinēju darbojamies tukšgaitā un vienreiz apejiet tai apkārt. Pasmaržojiet tuvu pie motora pārsega: saldena smaka nozīmē dzesēšanas šķidrumu, kodīga — eļļu uz karstā kolektora, asa — sajūgu vai bremzes. Paskatieties zem automašīnas, vai kaut kas nepil, un iegaumējiet vietu.

Pēc tam atveriet motora pārsegu — uzmanīgi, dzesēšanas sistēma ir zem spiediena. Izplešanās tvertnē svarīgs ir līmenis un krāsa; eļļaina plēve tajā ir nopietns konstatējums. Eļļas uzpildes vāciņam svarīga ir apakšpuse: gaišbrūnas, putainas nogulsnes var rasties no braukšanas tikai īsos gabalos vai no dzesēšanas šķidruma eļļā, un atšķirība starp abiem ir dienas dārgākais jautājums.

Noslēgumā atkārtota iedarbināšana siltā stāvoklī. Starteris, kas siltā stāvoklī griežas smagi, un dūmu mākonis dienas otrajā iedarbināšanā ir konstatējumi, ko aukstā iedarbināšana neparāda. Un vēlreiz paskatieties uz mērinstrumentu paneli: vai brauciena laikā nav iedegusies kāda signāllampiņa, kuras iepriekš nebija?

Brauciena laikā neko nepierakstiet, bet uzreiz pēc tā pierakstiet visu: katru konstatējumu ar fāzi, kurā tas parādījās, un ar apstākļiem — auksts vai silts, zem slodzes vai bremzējot ar dzinēju, pie kāda ātruma. Tieši šī sasaiste ir tas, kas vajadzīgs autoservisam, un pēc divām stundām tā no atmiņas ir izgaisusi.

No šī saraksta rodas divas lietas. Pirmkārt, punkti cenas sarunām, bet tikai tie, par kuriem varat saņemt tāmi, — kā to darīt, aprakstīts rakstā par cenas sarunām. Otrkārt, uzdevums autoservisam, ja nododat automašīnu pārbaudei: mērķtiecīgs jautājums par skaņu, ko varat aprakstīt, ātrāk noved pie diagnozes nekā lūgums „vienkārši visu apskatīt“.