Mājas uzlādes stacija: ko tā dod un ko tā prasa

Uzlādes stacija pati nelādē. Lādētājs atrodas automašīnā — iebūvētais lādētājs, kas taisngriež maiņstrāvu un padod to akumulatoram. Uzlādes stacija piegādā šo maiņstrāvu, uzrauga savienojumu un pa tievu vadības vadu paziņo automašīnai, cik lielu strāvu tā drīkst ņemt. Vairāk nekas, un tieši tāpēc robeža gandrīz nekad nav ierīce pie sienas.

Cik liela jauda pienāk, nosaka spriegums, reizināts ar strāvu un fāžu skaitu. Mājsaimniecības kontaktligzdai ir viena fāze ar 230 voltiem, un ilgstoši to var noslogot ar aptuveni desmit ampēriem — no tā sanāk nedaudz vairāk par diviem kilovatiem. Trīsfāžu pieslēgums ar 400 voltiem un 16 ampēriem katrā fāzē dod vienpadsmit kilovatus, ar 32 ampēriem — divdesmit divus. Starp kontaktligzdu un trīsfāžu uzlādes staciju ir aptuveni piecas līdz desmit reizes liela atšķirība.

Otra atšķirība ir ilgstošā slodze. Mājsaimniecības kontaktligzda ir paredzēta īslaicīgām slodzes virsotnēm, nevis desmit stundām tuvu nominālajai slodzei. Uzlādes stacija ir paredzēta tieši tam: tā mēra temperatūru pie saviem kontaktiem un samazina strāvu, pirms kaut kur kaut kas sakarst.

Pirmais jautājums nav par to, cik jaudīga drīkst būt uzlādes stacija, bet par to, cik jaudīgi var uzlādēt automašīna. Iebūvētais lādētājs ir detaļa ar fiksētu jaudu. Daudzas automašīnas trīsfāžu režīmā pieņem vienpadsmit kilovatus, dažas uzlādē tikai vienfāzes režīmā, atsevišķas — līdz divdesmit diviem kilovatiem. Divdesmit divu kilovatu uzlādes stacija pie automašīnas, kas uzlādē vienfāzes režīmā, uzlādē vienfāzes režīmā — nauda par jaudīgāko ierīci tad ir iztērēta, neko nemainot.

Vienfāzes uzlādei ir otrs āķis: fāžu nesimetrija. Ja strāvu ņem tikai viena no trim fāzēm, vietējais tīkls tiek noslogots nevienmērīgi. Tāpēc tīkla operatori ierobežo pieļaujamo vienfāzes ilgstošo slodzi. Kāda vērtība ir spēkā, rakstīts tīkla operatora tehniskajos pieslēguma noteikumos, nevis uzlādes stacijas brošūrā.

Praktiski tas nozīmē: kas uzlādē trīsfāžu režīmā, pa nakti piepilda vidēja lieluma akumulatoru, par to nedomājot. Kas uzlādē vienfāzes režīmā, pārrēķina — ietilpība, dalīta ar uzlādes jaudu, dod stundu skaitu, plus aptuveni desmitā daļa zudumiem lādētājā un vados. Braucieniem uz darbu ar to bieži pietiek, bet lielu akumulatoru no desmit procentiem līdz pilnam vienā naktī vairs nevar uzlādēt.

Starp sadales skapi un stāvvietu ir līnija, un tās šķērsgriezums nosaka, kas ir iespējams. Vienpadsmit kilovatiem vajadzīga piecu dzīslu pievadlīnija ar atsevišķu aizsardzību; garākos attālumos šķērsgriezumam jābūt lielākam, jo citādi ceļā zūd pārāk daudz sprieguma. Mājai, kuras garāža atrodas zemes gabala otrā galā, dārgākais postenis nav uzlādes stacija, bet tranšeja.

Otra robeža ir mājas kopējā pieslēguma jauda. Plīts, ūdens sildītājs, siltumsūknis un uzlādes stacija nevar visi vienlaikus strādāt ar maksimālo jaudu. To atrisina slodzes vadība: tā mēra strāvu mājas pieslēgumā un samazina uzlādes stacijas jaudu, tiklīdz ieslēdzas citi patērētāji. Tā maksā papildus un daudzos gadījumos ļauj iztikt bez pieslēguma jaudas palielināšanas, kas ir daudzkārt dārgāka.

Kas pieprasa piedāvājumu, ietaupa laiku, ja uzreiz norāda šo informāciju:

Katrai uzlādes iekārtai vajadzīgs noplūdes strāvas aizsardzības slēdzis. Atšķirība no pārējās mājas instalācijas ir kļūmes veidā: automašīna ar līdzstrāvas starpķēdi kļūmes gadījumā var radīt gludu līdzstrāvas noplūdes strāvu. Parasts A tipa slēdzis to neatpazīst — un tās dēļ var pat kļūt nejutīgs pret tām kļūmēm, kuras tas parasti atpazīst.

Tāpēc uzlādes stacijai vajadzīgs vai nu B tipa aizsardzības slēdzis, vai A tipa slēdzis kopā ar līdzstrāvas noplūdes noteikšanu, kas nostrādā miliampēru diapazonā. Daudzām uzlādes stacijām šī noteikšana jau ir iebūvēta; tad ārpusē pietiek ar A tipu. Tā nav brošūras detaļa, bet punkts, kura dēļ instalāciju pieņem vai nepieņem.

Turklāt katrai uzlādes iekārtai vajadzīgs savs automātslēdzis un aizsargvada pārbaude. Kas pats pievieno uzlādes staciju esošai plīts līnijai, vienreiz ietaupa naudu, bet bojājuma gadījumā zaudē apdrošināšanas segumu. Pieņemšana, ko veicis reģistrēts elektroinstalētājs, ir apliecinājums, ka iekārta atbilst tehnikas līmenim.

Par uzlādes iekārtu ir jāpaziņo tīkla operatoram, un virs noteiktas jaudas tai nepieciešama tīkla operatora piekrišana. Kur ir šis slieksnis un kāda veidlapa jāizmanto, nosaka vietējais tīkla operators; tas arī pieņem paziņojumu. Parasti to dara elektriķis, kas veic instalāciju, jo šim nolūkam viņam jābūt reģistrētam elektroinstalētāju reģistrā.

Izskatīšana ilgst nedēļas, nevis dienas — tā ir aptuvena kārta, nevis solījums. Kas pasūta uzlādes staciju tikai uz automašīnas piegādes datumu, pirmās nedēļas uzlādē no kontaktligzdas. Pasūtiet to, kad pirkuma līgums ir parakstīts, nevis tad, kad automašīna jau stāv pie durvīm.

Atbalsta programmas ir pieejamas atkarībā no valsts, kantona un pašvaldības, dažkārt arī pie paša tīkla operatora. Tās bieži mainās, un daudzas prasa pieteikumu pirms instalācijas sākuma — vēlāk iesniegts pieteikums tiek noraidīts, lai cik pamatots tas būtu. Tāpēc šeit nav summas, bet secība: vispirms noskaidrot, vai ir programma, tad pieteikties, tad būvēt.

Daudzdzīvokļu mājā uzlādes stacija reti ir tehniska un gandrīz vienmēr organizatoriska problēma. Īrniekiem un dzīvokļu īpašniekiem vairākās Eiropas tiesību sistēmās ir tiesības par saviem līdzekļiem ierīkot uzlādes iekārtu. Cik tālu šīs tiesības sniedzas un kādi termiņi ir spēkā, atšķiras; noteicošās ir tās vietas tiesības, kur atrodas nekustamais īpašums, un informāciju sniedz attiecīgā īrnieku vai īpašnieku konsultāciju organizācija.

Tehniski ir vērts paskatīties uz pamatinstalāciju. Pietiekami jaudīga stāvvada līnija ar slodzes vadību visām stāvvietām ir vienreiz dārga, bet pēc tam katrs nākamais pieslēgums ir lēts. Kas pirmais ierīko atsevišķu līniju, var aizņemt pieslēguma jaudu, kas vēlāk pietrūks visiem, — un par to samaksā kaimiņi.

Trešais jautājums ir norēķini. Atsevišķs kalibrēts skaitītājs katrai stāvvietai skaidri nodala uzlādes elektrību no koplietošanas elektrības un novērš vēlākus strīdus. Bez tā maksā visa māja, un tas darbojas tieši tik ilgi, līdz parādās otrā automašīna.

Finansiālo ieguvumu šeit nevar norādīt kā summu, jo elektrības cenas atšķiras atkarībā no valsts, piegādātāja un tarifa un pastāvīgi mainās. Taču struktūra visur ir vienāda: mājās jūs maksājat sava mājsaimniecības tarifa cenu par kilovatstundu un neko vairāk. Ceļā jūs maksājat uzlādes pakalpojuma sniedzēja cenu par kilovatstundu, atkarībā no tarifa — maksu par uzlādes sesiju vai laiku, un cita operatora uzlādes stacijā papildus viesabonēšanas uzcenojumu. Ievietojiet savu tarifu, un aprēķins būs pareizs tieši jums.

Otrs ieguvums ir laiks, un to novērtē par zemu. Automašīna, kas naktī tik un tā stāv, uzlādējas laikā, kad neviens blakus negaida. Ceļš līdz uzlādes stacijai, gaidīšana, brīvas vietas meklēšana — tas viss atkrīt, turklāt katru gada dienu.

Trešais ieguvums attiecas uz akumulatoru. Uzlāde ar vienpadsmit kilovatiem nozīmē nelielu C-ātrumu, maz atlikumsiltuma un vienmērīgu strāvas plūsmu. Kas uzlādē mājās, var turklāt atstāt uzlādes robežu astoņdesmit procentos un uzlādēt pilnībā tikai pirms gariem braucieniem. Tā ir saudzīgākā apiešanās, kas ikdienā iespējama, — un, pārdodot automašīnu pēc dažiem gadiem, to var nolasīt atlikušajā ietilpībā.

Secība ir svarīgāka, nekā šķiet. Kas vispirms nopērk un tikai tad jautā, kur uzlādēt, jau ir izslēdzis dārgāko no visām atbildēm. Pietiek ar pieciem jautājumiem:

Neviens no šiem jautājumiem neprasa speciālistu, un uz visiem pieciem var atbildēt vienā vakarā. Kas tos atstāj neatbildētus, tāpēc neizlemj citādi — viņš tikai izlemj vēlāk, un tad automašīna jau stāv pie durvīm.